Par Jūrkalnes krucifiksu.
(Ko un kāpēc mēs vēlamies atjaunot)
Mūsu spēkos nav atgriezties 19 gs. Jūrkalnē, toreiz Feliksbergā. Divtik iedzīvotāju kā šodien dzīvoja maģo suitu zemē. Muižupītes grīvā darbojās jūrskola. Visas brīvās zemes bija apkoptas, it visur bija lielāku lauku sētu puduri. Bet vasarās piekrastē redzamas bija zvejnieku buru zvejlaivas.
1.pasaules karš nopostīja muižas ēkas pie jūras, gadi pēc II pasaules kara – kolektivizācija un pierobežas režīms mainīja ierasto saimniekošanu un Jūrkalnes centra ainavu.
Sākoties atmodai Jūrkalni atstāja PSRS robežsargi. Atjaunotas tika senās īpašumtiesības uz zemi, mežiem un mājām. Ar pašvaldības un draudzes atbalstu maģie suiti sakopa pamestās vēsturiskās būves – baznīcu, skoliņu (pagasta māju). Attieksmi pret savu pagātni apliecināja arī atjaunotais koka tilts Labragciemā, jūrskolas, dzintara takas un bēgļu piemiņas zīmes. Stāvkrasts vasarās, tāpat kā senāk, atkal piesaistīja atpūtniekus. Tāpēc ikkatra darbošanās bija ne tikai savā, jūrkalniešu labā, bet visas Latvijas godam.
Šobrīd uzsākti senā kroga atjaunošanas, varētu pat teikt – glābšanas darbi. Šķiet tie būs lielāki kādi jebkad bijuši veltīti kādam suitu vēstures objektam. Taču ne tikai ēkas vai citas būves veido kopainu jeb vēsturisko atmiņu. Dažkārt arī vecās māju zīmes, robežakmeņi, žogi, var būt simpātiski ikdienai un ceļotājiem.
Nupat jūrkalniešu rokās nākusi sena fotogrāfija, kurā redzams suitu novadiem raksturīgs krucifikss. Šķiet attēls radies ap 1940.g. vai kara laikā, jo neviens neatceras, ka pēckara gados šāds ticības apliecinājums būtu bijis.
Apzinot iespējamo krucifiksa būvniecisko un garīgo – tematisko saturu atklājām, ka krucifiksi suitu zemē 19 gs. un 20 gs. sākumā ir raksturīga un tautā kopta tradīcija. Kā šodien tā agrāk tā galvenokārt izpaužas t.s. ceļa vai kapsētu krustos. Tie pulcē ticīgos svētbrīžos, maija dziedājumos un iezīmē suitu zemes piederību katoļticībai. Šķiet mūsu Latgalē tālāk Lietuvā ir izkopta šī tradīcija.
Taču kā redzams krucifiksa fotogrāfijā Jūrkalnei zudušais krucifikss ir kas vairāk kā it visur pazīstamais krusts ar Jēzu Kristu.
Uz varena koka staba izbūvēta it kā mājiņa – ar četriem lodziņiem ar četrslīpju jumtu un krustu virsotnē. Melnbaltā fotogrāfijas neatklāj ne krāsojumu ne svēto tēlus. Taču izpētot iespējamo Jūrkalnes krucifiksa būtību mūsu rīcībā ir droši pierādījumi par tā konstruktīvām un saturiskām vērtībām.
1. Fotogrāfijas skaidri parāda ka krucifikss darināts no koka. Ka iespējami citi risinājumi pierāda Adzē esošais mūrētais krucifikss, kas it kā atdarina kokā darināto.
2. Rīgā, Brīvdabas muzejā atrodas labi restaurēts krucifikss, it kā pārvests uz muzeju no Alsungas. Šā krucifiksa koka skulptūra šķiet ir vislabāk saglabājusies. Un var kalpot par kokgriezēja prasmes un bijušo ticības simbolu, jeb ideju avotu.
3. Paradoksāli, bet varbūt likumsakarīgi, ka gan Rīgā esošā krucifiksa tēlos, gan Adzes krucifiksa tēlos var saskatīt līdzības. Tas ļauj izteikt pieņēmumu ka Jūrkalnes, Alsungas, Adzes u.c. suitu unikālos, nekur citur Kurzemē nezināmos krucifiksus darinājis viens meistars.
4. Ne mazsvarīga ir krucifiksa novietne. Šobrīd pie Jūrkalnes baznīcas ir uzstādīts ārtelpas krusts – krucifikss reliģiskām procesijām.
Apsverot atjaunojamā krucifiksa novietni būtu vērts izvērtēt iespēju to uzstādīt līdzās baznīcas – kapsētas žogam. Lai krucifikss būtu redzams un brīvi pieejams no lielceļa un pagastmājas puses.
5. Par svētajiem simboliem – tēliem mūsuprāt jālemj baznīcas draudzei. Protams pieturoties pie tiem faktiem kas ir neapstrīdami. Šai gadījumā ir pietiekams fotomateriālu klāsts. Taču būtu vērts ja kādā no tēliem varētu atpazīt sv.Jāzepu, kā baznīcas vārda nesēju.
6. Īstenojot krucifiksa atjaunošanas projektu Jūrkalne atgūs patiesu tautas mākslas pieminekli. Tas būs vajadzīgs vietējiem un tiklab tūristiem. Un savā ziņā restaurācijas gaitā iegūtie materiāli varēs veidot suitu materiālās kultūras ziņu kopumu ko tā pat kā nemateriālo mantojumu ir vērts sargāt.
Juris Indāns.
