PAR CEĻOTĀJIEM, ATPŪTNIEKIEM UN TŪRISTIEM SENĀK UN ŠODIEN
Kā zināms, Kurzemē un Vidzemē atpūta pie jūras par modi kļuva 19.gadsimta 1.pusē. Iesākumā muižnieki vēlāk arī rūpnieki un citi turīgāko slāņu ļaudis devās baudīt jūras peldes. Saprotama kļuva vasarnīcu celtniecība Rīgas jūras līča zvejniekciemos, Baldones un Ķemeru ārstniecisko dūņu un avotu vērtība.
Taču mūs pārsteidz fakts no 1825.gada avīzēm, kas apraksta „kungu un gaspažas mazgājamā laikā Feliksbergā’”. Protams, ka tie nebija ceļotāji no Krievijas, Rīgas vai Ventspils. No Feliksbergas stāvkrastiem netālu atradās bagātas Apriķu, Cīravas, Kazdangas, Aizputes, Kuldīgas, Ēdoles, Alsungas un citas muižas un turīgi ļaudis. Labā zirgu pajūgā šeit nokļūt varēja pāris stundās. Peldes jūrā, atspirdzinošais gaiss un laba kompānija veicināja pat vairāku dienu uzturēšanos pie stāvajiem krastiem. Kur apmesties bija visiem, jo muižnieki atrada vietas pie savējiem, mācītāji pie draudzes locekļiem. Dzīve, kā rakstīts 1894.gada „Tēvijā” te ir ievērojami lēta un nevajag ne ārstu, ne zāļu. Labi bija arī vietējiem, kas varēja piepelnīties. Diemžēl romantiskais laikmets beidzās ap 1905.gadu. J.Jaunsudrabiņš par šās puses jūru mācējis pateikt vislabāk: „Acij zināms, šāds krasts dod lielu baudu no augšas skatoties, ūdens pie malas izskatās dzidri zaļš kā dienvidu jūrā. Smilšu mala tur lejā aizliecas tālu tālumā. Tai seko aukstāk otra līnija ar tumšu svītrojumu apakšā. Tas ir stāvkrasts, kas slaidā līkumā aizliecas līdz zilganam priežu mežam, lai tad strauji iekristu jūras zilumā. Tālāk krasts vēlreizi atkārtojas, bet daudz zemāk un miglaināk”.
Rakstnieka redzējums sakrita ar Latvijas valsts aicinājumu apceļot dzimto zemi. Tā veicinot patriotismu, izglītību un aizsākt demokrātisko tūrismu – ceļojumus kājām, ar velosipēdiem, apmešanos lauku sētās. Tūrisma lietas valsts mērogā sāka risināties visiem un ikvienam. Līdz Jūrkalnei, tālajam rietumkrastam aktivitātes gan neatnāca, tomēr ar daža laba viesu māju minēta laikrakstos un izteikta pateicība par naktsmītni un ēdienu. Nemaz nerunājot par jūras peldēm īpašo stāvkrastu klātbūtnē.
Drūms laiks iestājas pēc 2.Pasaules kara. Jūrkalnes jūrmala tai skaitā stāvkrasts, skaistie pierobežas meži kļūst par PSRS rietumu robežu. Šeit iebraukt var tikai vietējo iedzīvotāju radi ar īpašām atļaujām, pavisam reti. Citādi itvisur uz ceļiem ir kontrolposteņi, jūrmala noecēta, zvejlaivas iznīcinātas. Pie jūras nobraukt var tikai ar īpašām robežsargu atļaujām. Jūrkalnē „Raķešnieki” bija pat īpaši slēpjama militārā režima vieta.
Aktīva saimniekošana būtībā tika slēpta un novirzīta uz slepeno Pāvilostas pilsētiņu, Ventspili un iekšzemi. . Kolhozs liesajās zemēs būtībā dzīvoja uz dotācijām. Zvejniekiem šeit bija liekts iet jūrā.Tūrisms atgriežas Jūrkalnē tikai 90-to gadu vidū. Ar pagasta atbalstu dažas jūrkalnieku sētas sāk pieņemt brīvās Latvijas ilgi neredzētās piekrastes apceļotājus 18 līdz 20 metru augstie stāvkrasti kļuva par Kurzemes apceļotāju „topa” mērķi. Ap 15 līdz 20 jūrkalniešu sāka sevi reklamēt Jūrkalnes „Tūrisma avīzē”. Atveras krodziņi – vēsturiskās būvēs, drupās un modernās jaunbūvēs. Tūristu interesēs, pie ceļiem, kas ved uz Jūrkalni uzstādīja oriģinālas kartes ar informāciju ceļotājiem. Jūras krasts labi pieejams visiem, kur ir pagasta zemes un tika izveidotas kāpnes un skatu laukumi. Ar vēsturisko māju vārdiem tika apgādāja Jūrkalnes ceļmalas norādes. Ne visas labās lietas šeit varam atzīmēt, tomēr salīdzinot ar pagasta mērogiem un nelielo iedzīvotāju skaitu darītais tūristu labā ir uzteicams. Un vērts visu skatīt vēl un vēl!
